PAZAUDĒJIES

CEPUMU

DRUPAČAS

PASAULES

PELNOS

UN TAVAS

ROKAS

PALAGOS

MELNOS

MAN

ŠONAKT

DVĒSELI

AIJĀ.

SĀRTAIS

MĒNESS

PLŪMJU

ĶĪSELĪ

PAZAUDĒJIES.

ZEFĪRA

DEBESIS

ASINSSRIETĀ

MĒNESSĀRTĀ..

NO SKŪPSTIEM

DZIMST

ĶIRŠU

ZIEDI

ANTARKTĪDĀ

Steiga

Pasaulē nav lietas, kas varētu padarīt mani iekšēji aklu, izņemot manas acis.

Cilvēki viens otrā meklē vientulību, kurā atrast sevi, nevis otru.

Vienīgā vieta, kur cilvēki 90% gadījumu tiešām zina, kurp vēlas doties, ir vilcienu stacija.

Šodien es izskatījos pēc patiesības, - neglīta.

Rakstīt rakstīšanas pēc, lai nezaudētu domu? Tas ir brīdis, kad domas pavediens jau ir pazudis.

Nekas nav tik brīvs kā vakardiena.

Daži mazgā rokas tikai kompānijas pēc, daži šī iemesla dēļ dzīvo.

Pierādi man, ka sadegt ir ļaunāk nekā izdzist

Es mēdzu pāatrināt gaitu ejot pa ielu, lai citiem liktos, ka man ir mērķis. Tas ir kā kādam paziņam skaidrot kā klājas - viņam ir vienalga, bet cilvēki tik un tā melo.

Starp putekļiem un varbūtībām

Iztērptas miesas gulsies uz flīzētām grīdām.
Dejas un klusuma taktējošās pieturzīmes.
Viņi murgaini vērpsies uz iemigušo skropstām,
Pirkstiem iegrimstot putekļos un varbūtībās.

Stiklotas sienas dendrāriju klaustrofobijai.
Serpentīns no debesīm griežas līdz ar zemeslodi.
Un, pulsēdami griežas cilvēku prāti, starpsienu rītausmās.
Pelēkzili putni laužas no pakrūtēm, līdz izsmēķi dziest.

Atklātnītes no ceļojumiem, kuros nekad nav būts -
Tā viens otru mīl, sitoties ar kulakiem pret atbildēm, bez jautājumiem.
Divi salauztie sadzija tai naktī par vienu,
Tā bija tā pati nakts, kurā izzuda mana siena līdzās tavējai.

Kurlmēma meitene dzied caur debesīm.
Tikai pusjēlās sajūtas dzimst un mirst pie horizonta
ar izplūkātiem spārniem.
Tā ir nepilnības pilnība.

Zilganām lūpām

Rozātas cukurvates sirdis
Uz zilganām lūpām.


Bija dzestrs rīts. Puisis ar tumšajiem, pusgarajiem matiem, staigāja no vienas ietves malas, līdz otrai, pa apmalīti, uz katra soļa atkārtojot, ka viss ir kārtībā. Augums ietrīsējās no vēja, viņš gaidīja kad atvērsies kiosks, lai viņš varētu sasildīties un iegādāties karstu dzērienu, un turpinātu ceļu tālāk. Bet viņam nebija īsti iemesla doties kurp, tādēļ viņš staigāja tepat, šurpu-turpu, gaidot. Cilvēki nāca un gāja garām, un viņš arī citiem bija tikai garāmgājējs, bet neviens ilgāk par pāris sekundēm nebija viņam līdzās. Un viņam tā bija labi, jo tad neviens neapzinājās, ka viņš te tā bezmērķīgi klīst. Bet ikkatra garāmgājēja sejā bija lasāma viena un tā pati sejas izteiksme – viņi arī īsti nezināja kurp un kādēļ tie devās, tie tikai gāja jau iestaigāto ceļu – turp un atpakaļ no saviem dienas darbiem uz mājām, un otrādi.
Puisis dzīvoja netālu, blakus kvartālā, un šeit uz šo veikaliņu viņš nāca ik rītu. Bet šodien veikala pārdevēja kavējās. Viņa kailais un neaizsegtais kakls sāka kļūt nejūtīgi sāpīgs, viņš sakārtoja kapuci tam tuvāk un vēroja kaķi, kas gulēja uz palodzes kāda dzīvokļa logā. Viņš izvilka cigareti un aizsmēķēja, veikals bija slēgts aizvien, viņš nolēma pagaidīt vēl mazliet un tad doties tālāk, lai nenokavētu. Patiesībā, viņam nebija ko nokavēt, bet viņš gribēja just sajūtu, ka viņam ir kas svarīgs, tādēļ iekšēji radās vēlme doties, lai pagūtu, tikai.. ko?
Viņš jau stāvēja ilgāk kā mazliet, kājās dūrās aukstums un viņš ieskatījās vēl pēdējo reizi kioska logā. Tai brīdī atvērās durvis no pretējās mājas, pa tām iznāca meitene, pavirši uzmestu adītu jaku uz pleciem un tikko uzautos apavos, kas vēl nebija aizšņorēti, vējš vilka cauri apģērbam, bet viņa smaidīja, ap pleciem uzmesta šalle un rokās papīra tasīte, pilna kūpošas kafijas ar pienu.
Viņa piegāja pie puiša un pasniedza to viņam. Neko nesakot.
- labrīt, tas man? -
Jauneklis apmulsis pasniedzās pēc krūzītes un uzsmaidīja meitenei. Viņa noņēma no pleciem šalli un pastiepjoties pirkstgalos, aplika to ap kaklu puisim. Puisis pagriezās un no somas kabatas gribēja izvilkt mazliet naudas, bet kad viņš pagriezās, meitene jau bija pāri ielai un atgriezās mājās. Un viņš nesekoja. Tikai sakārtoja šalli un devās tālāk, malkodams dziestošo kafiju.
Nākamajā rītā pie visām dzīvokļu durvīm tajā mājā bija pielikta zīmīte ar smaidu.

Tīrraksts dzīvei

Viņa stāvēja puspavērtās dzīvokļa durvīs ar rokās dūmojošu cigareti, ko ik pa brīdim piemeta pie koši sārti krāsotajām lūpām. Viņa gaidīja, kad atnāks nākamā partija ar solīto amfetamīna pariju, meitenes draugs bija licis viņai sagaidīt piegādātāju, kamēr pats atpūtās pēc vakarnakts uzdzīves. Narkodīlera meitene. Tā bija viņa. Tā pati meitene, kas vienu dien tika ievesta pasaulē, neiepazītā, krāšņā, aizliegtā. Tikai, sākotnējā iemīlēšanās jauneklī vairs nebija aizslēpjama aiz tabletēm, vai zāles, kas bija tik pat brīvi pieejamas šai mājā, kā brokastu pārslas kādā citā. Visas reizes, kad viņa zem tabletēm esot samierinājās un uz mirkli aizmirsās par pasauli, nākamais rīts nāca aklas taisnības vadīts un brēca pēc aizmirstības atkal un atkal. Viņa vairs nelietoja, pamēģinājusi un sapratusi, ka tas viņu nedara laimīgu un nedod neko vairāk par tukšumu dvēselē, viņa bezcerīgi gaidīja kādu mirkli, kurā noslēpties un pazust.

Meitene bija nosmēķējusi jau paciņu, un aizsāka jaunu. Reiz sportiskais augums, nu atrofējies atguma pret stenderi. Viņā kūsāja dzīvība, spēks un vēlmes izrauties, un lidot, bet ne vairs uz zāles dūmiem, tomēr ārēji varēja redzēt cik dzīvošana viņu apbružājusi un nogurdinājusi, smagi plaksti sedza reiz zaļganās acis, kas duļķaini pildījās skumjām un dūmiem. Viņai mugurā bija ideālo mājsaimnieču lakatiņš, apsiets ap matiem galvvidū, sarkanai rūtotais krekls krita pāri salēstajiem džinsiem. Un tā viņa stāvēja, skaista savā neglītumā, mīņājoties no vienas basās kājas uz otru, nejūtot betonētās grīdas vēsumu. Uz sejas vakarnakts mīlestības uzplūdi, kas kārtējā absistences un dusmu scēnā, kā smags cirtiens iegūla meitenes sejā no viņa, tā paša, kuram piederēja vairāk kā sev. Tā viņš viņu mīlot!- to viņš čukstēja viņai ausī kad atvainojās ikreiz, pēc nodarījuma, cik daudz solījumu uzsākt tīru dzīvi, bet tā ar dienu tapa netīrāka un netīrāka. Un tā jau pus gadu. Acis aptumšojās un ieriesās asaras, kā tillu pārvelkot pār acīm. Cigarete nomainīja cigareti. Cik ilgi vēl? Nedomāt par to labāk, viņa dzēsa atmiņas ar dūmiem, mēģinot sadedzināt to, kas iekšā smeldza.

Atlika tikai gaidīt, kad reiz viņas drauga sitiens liks neatvērt acis, vai dienu, kad viņa deva būs pārdozēta un viņa būs atkal sev piederoša. Nē, nē! Ārā domas. Un tā dūmi jau grauzās dvēselē kādu stundu, viņa apsēdās uz trepēm pie durvīm un ar izsmēķēto cigarešu izdedžiem, kuru galos bija pelnainas tabakas ogles, zīmēja uz betona grīdas varavīksni. Melnu no sākuma līdz beigām, bet tā bija varavīksne, pat ja bez krāsām, un viņa smaidīja caur asarām, kas lija pār varavīksni sapludinotvietām to un izjaucot līnijas.

Viņa nesakustējās uz atnācēja pusi pat tad, kad piegādātājs nostājās tai iepretim. Tas kā šie cilvēki dzīvoja, nebija aprakstāms, tie piederēja un pakļāvās viens otram, pa hierarhisku dzelžainību, jo galvenais kādēļ tie bija pakļauti, „lielie” apgādāja „mazos” ar tik nepieciešamo „gaisu un elpu”. Atnācējs šo meiteni pazina jau pāris mēnešus, tikai atšķirībā no meitenes, viņš bija tas, kas drīkstēja nākt un iet, kad tam bija vēlme. Kurjeriem atšķirībā no tirgoņiem bija neaizskaramība, jo labus kurjerus aizsargāja „nauda”. Grūti iztēloties šādu ģimeni, kur viens par otru neatbildēja, bet drīkstēja turēt kā īpašumu. Un kāda brīvprātība ir starp tiem, kas bija atkarīgi un atkarīgie?

Dodot iepakojumu viņš pamanīja kā meitene pasmaida, un kā caur meikapu izlaužas zilgans uzpampums. Puiša deniņos iepulsēja karstums. Klusējot tas aizveda meiteni turot aiz rokas līdz mašīnai. Ietve bija mazliet apsnigusi un auksta, jauneklis pacēla meiteni saudzīgi noglāstot no sejas matus un ielika priekšējā sēdeklī. Meitene klusēja un raudzījās uz cilvēku sev pretī. Puiša roka sažņaudzās indīgā naidā, un tas pazuda mājas durvīs. Katrs pakāpiens lika viņam atcerēties šeit piedzīvoto- vientuļās sarunas, kuras abi pavadīja reizēs, kad viņš atveda piegādājamo preci. Viņi tā mēdza sēdēt un runāt par visu, par pašām bezjēdzīgākajām lietām, par bērnību, par dzīvi, par tām lietām, par kurām parunāt varēja tikai te, uz betonētajām trepēm, čukstot un zinot, ka neviens izņemot viņus nekad nesapratīs kādēļ tas viņiem lika smieties tos dzīvos smieklus, kas nāca dzidri un skaidri no sirds. Tie runāja par skaisto šai pasaulē, jo tie zināja, ka tas viss, kas notiek, kādu dien būs galā, un viņi atļāvās sapņot par savām ģimenēm, ar mietpilsoniski baltām virtuvēm un lietām, kas no malas šķistu banālas un tik triviālas. Viņi bija kā brālis ar māsu, kuru grāvis un dziļākā bedre bija viņu „gādīgie vecāki”, kuri bija aizmirsuši par saviem pabērniem, aizmirsuši, ka tie jāaudzina ne jānotrulina. Uz pēdējiem pakāpieniem viņš atcerējās tās daudzās reizes, kad meitenes seju sedza jakas kapuce, vai seju pūdera kārta, un viņš zināja, ka viņa tiek sista, bet viņa vienmēr klusēja un lika puisim apsolīt, ka nekas nebūs, ka viņš nedarīs nevienam neko, un meitenes asaras neļāva tai nodarīt pāri vēl vairāk, jo viņš domāja, ka šo Narkodīleri viņa mīl. Šodien viņa bija klusējusi. Un puisim neko pat nevajadzēja dzirdēt, viņš jau bija uzvilcis savus melnos pieguļošos cimdus, kas ik kaula izliekumu izcēla daudz ciešāk un spilgtāk.

Viņš atvēra durvis un iegāja istabā. Uz dīvāna gulēja izgāzies tumšmatis, blakus mētājās pults un izsmēķēts kāsis, fonā gāja futbola spēles mačs. Ienākušais nostājās iepretim un izvilka no kabatas sudrabotu metāla kārbiņu, nedaudz platāku kā cigarešu etviju, bet daudz greznāku, ar vijumiem un zīmēm, šādas kastītes bija tikai dažiem no šīs ietas kurjeriem, un viņu uzdevums bija parūpēties par kontroli narkodīleru aprindās. Viņš atmodināja puisi pieliekot šķiltavas pie tā locītavas. Tumšmatainā puiša acīs nu bija bailes, ne miņas no ikdienišķās bravūras un spēka. Ienākušā ausīs nu lija saldi lūgumi un reibinoši naudas piedāvājumi. Puisis klusēdams izņēma no melni samtainā ietvara šļirci, pildītu kristālbaltu šķīdumu un ietrieca jau tā sadurstītajā vīrieša vēnā. Adatu nolauzis atstājis turpat miesā, viņš ielika šļirci kastītē. Viņš izslēdza televizoru un piegājis pie ledusskapja, padzērās no piena pakas, un devās uz gaiteni. Paņēma meitenes somiņu ar dokumentiem un tālruni, savākdams pirmās kurpes, kas piesaistīja skatienu un aizgāja.

Novilkdams cimdus pie izejas, un pasniegdams meitenei kurpes, viņš noteica, ka nu viņa pieder tikai sev. Meitenes acīs nebija nekā, tikai izelpā bija jaušams atvieglojums kā nekad. Un viņi aizbrauca neatskatoties. Jau izgriežoties no šķērsielas, mašīnā valdīja klusums, kā bērēs atvadoties, šoreiz atvadas bija patiesas, pagātne tika apglabāta. Viņš paskatījās uz meiteni un noglāstīja viņas vaigu, zem kura varēja saskatīt jau violetas krāsas zilumu, un viņš ar mierīgu maigumu balsī apvaicājās, vai stipri sāp. Viņa aizvēra acis un nočukstēja, ka nesāp vairs. Tai naktī viņi deva viens otram solījumu, ka tie būs viens otram līdzās, kamēr vien tie spēs darīt otru laimīgu.

Aklie

Divas sirmas sievietes lēni gāja un runāja par vakarnakts pusdebesīm. Viena no viņām, trīsošām rokām aizpogāja adītās jakas augšējo pogu, un stāstīja otrai par to, cik apburošs tauriņš tai vakar uzlidojis tieši uz delnas, cik koši bijuši tā spārni un cik viegls tas bijis.
Abas sievietes turpināja savu gājumu, pa mazliet putekļaino un līkumoto ceļu.
Nakts bija pavēsa.
Viena no sievietēm pacēla savu sirmo galvu pret debesīm, tās acis bija aklas, viņa sarauca pieri, un novilka, ka mākoņi raisās uz lietu. Otra sieviete arī pacēla neredzīgās acis augšup, un apstiprināja ar galvas mājienu.

Zilgani pelēkas naktis klājās pār iemigušo pilsētu, rūtīm, un guļošo aizvērtajiem plakstiem. Tomēr, daudzi nespēja iemigt. Debesis krājās nokvēpušiem mākoņiem. Mēness, mazliet iesārts, dila starp tiem...
-Tu guli?- Meitene ievaicājās tumsā. Atbildes nebija. Bet viņa zināja, ka viņš neguļ. Viņš nekad neatbildēja, tomēr, viņa zināja, ka viņš ir līdzās.
Meitene piecēlās, violetais kokvilnas naktskrekls noplandīja gar ceļiem. Viņa piegāja pie loga un atspiedās ar plecu pret to, un rāmi raudzījās uz vasarīgās nakts rotaļu aiz loga. Tad novērsusi skatienu no āra, meitene stāstīja viņam, ka redzējusi vakar atkal savādo tauriņu, kam bijis tikai viens spārns. Tas neparko nevēlējies pamest dzeloņdrāšu vijumu piemājas strūklakā. Meitene raudzījās,kā loga rūts mazliet aizvijas ar sarmainām leduspuķēm. Un viņa zināja, ka līdzās ir viņš, raugoties ārā uz strūklaku, ka tā ir viņa elpa, kas uzzied uz rūts. Meitene pievēra acis un sajuta vēsu pieskārienu savam plecam.
-Drīz ausīs rīts, Tev laiks iet.-  Viņa teica un devās atpakaļ uz gultu. Viņa apgūlās un raudzījās sienā,uzgriezusi muguru logam, viņai nepatika zināt, ka viņš atkal iet. Uz loga vēl brīdi apsarmota vizēja elpa, kas lēnām izgaisa. Uz skārda palodzes bija sadzirdamas jau pirmās, smagās lietus lāses. Tās retas, bet spēcīgas sitās rūtī. Un viņa,šķiet, dzirdēja viņa sirdspukstus sev līdzās. Acis nemanot aizvērās. Meitene iemiga

Krūzīte neiegaumētu atmiņu

Zvaigžņu "gaisma" nāk līdz zemei 7 gadus.
Kad krīt zvaigzne, mēs vēlamies 7 gadus par vēlu.

* * * 

Garāmejot viņa atstāja uz galdiņa savu numuru, ātri uzrakstītu uz salvetes stūra.
Viņš paņēma to, salocīja un nepaceldams acis no sava dzēriena, ielika kabatā salveti. 
Atgriezies mājās jauneklis piegāja pie tukšā,tikai ar ūdeni pildītā akvārija un iebēra barību, ierastām, nosvērtām kustībām. Aiz pieraduma.  Paņēmis piespraudi, tas izņēma no kabatas nesen saņemto numuru. Un piesprauda pie ieejas durvīm, blakus vēl pārdesmit numuriem, kas bija rakstīti uz lapiņām, žurnālstūriem, papīratgriezumiem un salvetēm.

Viņš novilka kurpes. Pedantiski sakārtojot tās paralēli paklājam. 

Mikroviļņu krāsnī sildījās krūzīte ar karamelizētu pilnpienu.
Viņš apsēdās uz paklāja istabas vidū un ar mazu desert karotīti, lēni, ēda iebiezināto piena saldumu.

Fonā zvanīja telefons.

Viņam bija krūze, pilna salda miera. Viņam pasaule apstājās un bija tikai garša uz mēles. Nekā lieka.

Telefons apklusa.

Pēc pāris dienām viņš, atgriezies mājās, norāva kādu numuru no durvīm, un pazvanīja tam.
Klausulē atbildēja satraukti priecīga balss.  Meklēt to, ko reiz jutis ,tikai citā miesā, cerībā atrast to pašu.
Viņš sajuta bezjēdzības rūgtumu elpojam uz sprandas.
Pat tad, kad viņa rokas glāstīja tās augumu... Tā bija tikai miesa.
Galanta tikšanās. Smaids. Džentelmeniskas manieres.
Pieklājīgas atvadas- viņa no rīta sev blakus uz spilvena atrada to pašu, sevis sniegto numuru viņam.

Viņš vārdus neiegaumē.

* * * 

Ikbrīdi dziest kāda zvaigzne. Tās savu vērtību zaudē. Citiem tas ir patvērums, starp kritušām zvaigznēm akvārijā, aizmirstoties