PAZAUDĒJIES

CEPUMU

DRUPAČAS

PASAULES

PELNOS

UN TAVAS

ROKAS

PALAGOS

MELNOS

MAN

ŠONAKT

DVĒSELI

AIJĀ.

SĀRTAIS

MĒNESS

PLŪMJU

ĶĪSELĪ

PAZAUDĒJIES.

ZEFĪRA

DEBESIS

ASINSSRIETĀ

MĒNESSĀRTĀ..

NO SKŪPSTIEM

DZIMST

ĶIRŠU

ZIEDI

ANTARKTĪDĀ

Steiga

Pasaulē nav lietas, kas varētu padarīt mani iekšēji aklu, izņemot manas acis.

Cilvēki viens otrā meklē vientulību, kurā atrast sevi, nevis otru.

Vienīgā vieta, kur cilvēki 90% gadījumu tiešām zina, kurp vēlas doties, ir vilcienu stacija.

Šodien es izskatījos pēc patiesības, - neglīta.

Rakstīt rakstīšanas pēc, lai nezaudētu domu? Tas ir brīdis, kad domas pavediens jau ir pazudis.

Nekas nav tik brīvs kā vakardiena.

Daži mazgā rokas tikai kompānijas pēc, daži šī iemesla dēļ dzīvo.

Pierādi man, ka sadegt ir ļaunāk nekā izdzist

Es mēdzu pāatrināt gaitu ejot pa ielu, lai citiem liktos, ka man ir mērķis. Tas ir kā kādam paziņam skaidrot kā klājas - viņam ir vienalga, bet cilvēki tik un tā melo.

Starp putekļiem un varbūtībām

Iztērptas miesas gulsies uz flīzētām grīdām.
Dejas un klusuma taktējošās pieturzīmes.
Viņi murgaini vērpsies uz iemigušo skropstām,
Pirkstiem iegrimstot putekļos un varbūtībās.

Stiklotas sienas dendrāriju klaustrofobijai.
Serpentīns no debesīm griežas līdz ar zemeslodi.
Un, pulsēdami griežas cilvēku prāti, starpsienu rītausmās.
Pelēkzili putni laužas no pakrūtēm, līdz izsmēķi dziest.

Atklātnītes no ceļojumiem, kuros nekad nav būts -
Tā viens otru mīl, sitoties ar kulakiem pret atbildēm, bez jautājumiem.
Divi salauztie sadzija tai naktī par vienu,
Tā bija tā pati nakts, kurā izzuda mana siena līdzās tavējai.

Kurlmēma meitene dzied caur debesīm.
Tikai pusjēlās sajūtas dzimst un mirst pie horizonta
ar izplūkātiem spārniem.
Tā ir nepilnības pilnība.

Zilganām lūpām

Rozātas cukurvates sirdis
Uz zilganām lūpām.


Bija dzestrs rīts. Puisis ar tumšajiem, pusgarajiem matiem, staigāja no vienas ietves malas, līdz otrai, pa apmalīti, uz katra soļa atkārtojot, ka viss ir kārtībā. Augums ietrīsējās no vēja, viņš gaidīja kad atvērsies kiosks, lai viņš varētu sasildīties un iegādāties karstu dzērienu, un turpinātu ceļu tālāk. Bet viņam nebija īsti iemesla doties kurp, tādēļ viņš staigāja tepat, šurpu-turpu, gaidot. Cilvēki nāca un gāja garām, un viņš arī citiem bija tikai garāmgājējs, bet neviens ilgāk par pāris sekundēm nebija viņam līdzās. Un viņam tā bija labi, jo tad neviens neapzinājās, ka viņš te tā bezmērķīgi klīst. Bet ikkatra garāmgājēja sejā bija lasāma viena un tā pati sejas izteiksme – viņi arī īsti nezināja kurp un kādēļ tie devās, tie tikai gāja jau iestaigāto ceļu – turp un atpakaļ no saviem dienas darbiem uz mājām, un otrādi.
Puisis dzīvoja netālu, blakus kvartālā, un šeit uz šo veikaliņu viņš nāca ik rītu. Bet šodien veikala pārdevēja kavējās. Viņa kailais un neaizsegtais kakls sāka kļūt nejūtīgi sāpīgs, viņš sakārtoja kapuci tam tuvāk un vēroja kaķi, kas gulēja uz palodzes kāda dzīvokļa logā. Viņš izvilka cigareti un aizsmēķēja, veikals bija slēgts aizvien, viņš nolēma pagaidīt vēl mazliet un tad doties tālāk, lai nenokavētu. Patiesībā, viņam nebija ko nokavēt, bet viņš gribēja just sajūtu, ka viņam ir kas svarīgs, tādēļ iekšēji radās vēlme doties, lai pagūtu, tikai.. ko?
Viņš jau stāvēja ilgāk kā mazliet, kājās dūrās aukstums un viņš ieskatījās vēl pēdējo reizi kioska logā. Tai brīdī atvērās durvis no pretējās mājas, pa tām iznāca meitene, pavirši uzmestu adītu jaku uz pleciem un tikko uzautos apavos, kas vēl nebija aizšņorēti, vējš vilka cauri apģērbam, bet viņa smaidīja, ap pleciem uzmesta šalle un rokās papīra tasīte, pilna kūpošas kafijas ar pienu.
Viņa piegāja pie puiša un pasniedza to viņam. Neko nesakot.
- labrīt, tas man? -
Jauneklis apmulsis pasniedzās pēc krūzītes un uzsmaidīja meitenei. Viņa noņēma no pleciem šalli un pastiepjoties pirkstgalos, aplika to ap kaklu puisim. Puisis pagriezās un no somas kabatas gribēja izvilkt mazliet naudas, bet kad viņš pagriezās, meitene jau bija pāri ielai un atgriezās mājās. Un viņš nesekoja. Tikai sakārtoja šalli un devās tālāk, malkodams dziestošo kafiju.
Nākamajā rītā pie visām dzīvokļu durvīm tajā mājā bija pielikta zīmīte ar smaidu.