Divas sirmas sievietes lēni gāja un runāja par vakarnakts pusdebesīm. Viena no viņām, trīsošām rokām aizpogāja adītās jakas augšējo pogu, un stāstīja otrai par to, cik apburošs tauriņš tai vakar uzlidojis tieši uz delnas, cik koši bijuši tā spārni un cik viegls tas bijis.
Abas sievietes turpināja savu gājumu, pa mazliet putekļaino un līkumoto ceļu.
Nakts bija pavēsa.
Viena no sievietēm pacēla savu sirmo galvu pret debesīm, tās acis bija aklas, viņa sarauca pieri, un novilka, ka mākoņi raisās uz lietu. Otra sieviete arī pacēla neredzīgās acis augšup, un apstiprināja ar galvas mājienu.
Zilgani pelēkas naktis klājās pār iemigušo pilsētu, rūtīm, un guļošo aizvērtajiem plakstiem. Tomēr, daudzi nespēja iemigt. Debesis krājās nokvēpušiem mākoņiem. Mēness, mazliet iesārts, dila starp tiem...
-Tu guli?- Meitene ievaicājās tumsā. Atbildes nebija. Bet viņa zināja, ka viņš neguļ. Viņš nekad neatbildēja, tomēr, viņa zināja, ka viņš ir līdzās.
Meitene piecēlās, violetais kokvilnas naktskrekls noplandīja gar ceļiem. Viņa piegāja pie loga un atspiedās ar plecu pret to, un rāmi raudzījās uz vasarīgās nakts rotaļu aiz loga. Tad novērsusi skatienu no āra, meitene stāstīja viņam, ka redzējusi vakar atkal savādo tauriņu, kam bijis tikai viens spārns. Tas neparko nevēlējies pamest dzeloņdrāšu vijumu piemājas strūklakā. Meitene raudzījās,kā loga rūts mazliet aizvijas ar sarmainām leduspuķēm. Un viņa zināja, ka līdzās ir viņš, raugoties ārā uz strūklaku, ka tā ir viņa elpa, kas uzzied uz rūts. Meitene pievēra acis un sajuta vēsu pieskārienu savam plecam.
-Drīz ausīs rīts, Tev laiks iet.- Viņa teica un devās atpakaļ uz gultu. Viņa apgūlās un raudzījās sienā,uzgriezusi muguru logam, viņai nepatika zināt, ka viņš atkal iet. Uz loga vēl brīdi apsarmota vizēja elpa, kas lēnām izgaisa. Uz skārda palodzes bija sadzirdamas jau pirmās, smagās lietus lāses. Tās retas, bet spēcīgas sitās rūtī. Un viņa,šķiet, dzirdēja viņa sirdspukstus sev līdzās. Acis nemanot aizvērās. Meitene iemiga
