5.9.11

Panorāmas rats

Skumjākā grēksūdze uz nomaļas ielas,
Nostalģiskās atmiņās par to, kas nekad nav noticis.
Uz koku lapām jau sarūsējusi vasara
Un pie pēdējā perona pienāk aizkavējušies elpas vilcieni.

Smilšu kastē iestādītais ceriņkrūms
Apsala vienā vēla rudens rītā,
Lai pēcāk nosaltu pavisam, divās agras ziemas naktīs.

Skatlogu atspulgi tirgo skatienus pašam uz sevi,
Tirgo līdz iztirgo kādam citam, tik pat garām ejošam.
Fanfaru skaņas netīros palagos -
Kāda nelaimējusi loterijas biļete saburzīta mētājās notekā.

2.9.11

Gaišzili rētotas debesis

Pagātnes gaišzilās debesis uzmācīgi spiedās zemāk, noliecot lejup arī tos, kas bija zem tām.
Kas gan nāk pēc mūžības, nav vērts pat zināt, jo mūžība ir par garu, lai tā spētu glābt kādu no aizmirstības.
Mazliet trīsošas rokas un negulētas naktis, tam nebija iemesla, bet iemeslu nevajadzēja. Bezkrāsas šķīdums plūda no notrulinātas šļirces ierūsējušās adatas izārdītajās vēnās.

Tikai uz tās sienas, kur glītā rāmītī vēl nesen karājās apsolījums nekad nepamest, nu jau iespiedās miljoniem aprakstītu stāstu, uzzīmētu dienu un čukstētu jūtu, tās balēja un izplūda tieši acu priekšā pirms apziņa izdzisa, un iestājās miers no bezkrāsas sniegtā baudījuma.
Pustumšas acis un mazliet miega zāļu, 
Ar tām rokām ir glāstīts un sists, radīts un postīts, un tagad tās jau atkal raksta nākamos vārdus uz kapakmeņiem ar laba vēlējumiem un pilnus smaidiem.
Viņš zog saulesstarus un līmē tos pie vecām pastmarkām, un nosūta tās bez adresāta kādam ko mīl.

Aizvest no šīs pasaules, uz turieni, kur nav jāsmaida, kur drīkst saņemt aiz rokas un vest prom nezināmā virzienā, lai parādītu kāpēc nav jāmeklē atbildes- uz vietu, kur kāju uzdrīkstas spert tikai tie, kam vairs nav ko zaudēt.
Bet dienā, kad kāds izteiks – ka tam vairs nav ko zaudēt, un sāpēt vairs nevar, tas tiks sadragāts pret to ko pats cēlis - pret sevis paša radīto sienu.
Gaišzili rētotas debesis paliks vien nosētas ar neskaitāmiem stāstiem, kas nepiederēs nevienam.

Miljoniem seju, atvars, kurā grimt un nevarīgi dzist, un pazaudēties, lai neatgrieztos.
Katram ir miljoniem seju, smaidu, kas izdomāti un izgriezti no glītām bildēm.
Soļu horeogrāfijas viegluma triumfs potīšu salauzumā, uz pirkstgaliem staigāt pa oglēm un ticēt, ka bezkrāsas šķīduma plūsma no neasas šļirces trulajās vēnās būs glābējs rītausmai.

Ciankālija putekļi uz lūpām, saldiem skūpstiem tās rētas tiks skūpstītas.

Nevērtības zelts

Viņa lēnām cēlās kājās un gāja uz priekšu. Meitene, sēžot uz ietves, viņu bija gaidījusi vairākas stundas.
Bet Viņš neatnāca.
Zilā kleitiņa, kas ar smalkām lencītēm turējās uz kailajiem pleciem, un balto, lielo banti, sasietu aiz muguras, tā arī palika viņa acīm neskatīta.
Pār vaigiem lija mazas, klusas stikla elsas.
Viņa tā vēlējās būt skaista viņa acīs.
Bet kā kāda acīm nevērtīgs var tapt skaists?
Sāka krēslot, nokrita pirmās lietus lāses. Un sākoties lietum, pilsēta satumsa arvien straujāk.
Viņa patvērās kādā manekenu ieskauta skatloga nojumē.
Manekenu ķermeņu perfektās līnijas lika meitenei vēl vairāk apjaust, cik tālu tā ir
no kā tāda, ko saukt par skaistu.
Viņa uzmanīgi aplūkoja slēgtā veikala apburošās kleitas, kas rūpīgi rokām šūtas, pērļotas un darinātas nu gūlās uz pakaramajiem pircēju gaidās.
Un viņa tik ļoti vēlējās greznumu, kas viņu spētu padarīt mīlamu viņa acīs.
Meitēna mati lietū bija sacirtojušies un izspūruši. Kuram gan ienāktu prātā mīlēt ko tādu.
Viņa pieglauda vaigu skatlogam un lūkojās iekšpus.
Kāds tumšmatains jauneklis slaucīja grīdas, un ieraudzīja meiteni. Viņa nenovērsās, bet raudzījās jaunā cilvēka kustībās kā teātrī, kustīgā mīmu izrādē.
Puisis uzsmaidīja skatītājai.
Meitene izskatījās viņa acīs tik skumja un nosalusi, ka tas devās pie durvīm apjautāties par to, kas atgadījies, ka šī jaunā dāma, novakarē ir viena un pat bez siltākas jakas.
Meitene nespēja atbildēt, tikai skumjš smaids izlauzās uz āru.
Tā sāka atkal iet, it kā puiša jautājums būtu viņas ausīs izklausījies kā padzīšana no veikala piedurves.
Lietus pilnībā, pirmajos soļos, salīdēja kleitiņu.
Puisis uzsauca, vai tā neiedzertu tasi tējas. Meitene stāvēja vēl mirki lietū, tad piekrita, klusēdama ejot uz durvīm, viņai tāpat nebija iemesla kurp doties, tādēļ tā nesteidzīgi sekoja puisim.
Jauneklis uzvārīja ūdeni tējai, un, aplejot jasmīnziedus mazā porcelāna podiņā bez osiņām, tas pieklājīgi apvaicājās vai meitene nevēlētos uzvilkt ko sausu un siltāku?
Veikals, svētdienas vakarā bija pavisam vēss.
Meitene pamāja ar galvu, lūpas mazliet trīsēja no aukstuma.
Jauneklis bija drēbnieka dēls, mācījās amatu no tēva, un prasmīgi šuva.

Puiša rokām radītie tērpi gozējās skatlogā.
Un nu viņš ļāva meitenei izvēlēties kādu kleitu no blakus esošās darbistabas.
Meitene pazuda netālajās durvīs.
Viņš turpināja slaucīt grīdu, piedāvādams pavadīt meiteni kādu gabaliņu mājup, ja tā vēlas, jo ārā jau bija kļuvis diezgan tumšs.
Puisis ielēja tasītēs tēju.
Meitene iznāca no darbistabas visvienkāršākā piegriezuma, taisnām līnijām, sārtā kleitā līdz celim. Ne caku, ne rišu, ne kādu izkrāšņojumu, pat audums bija vienkāršs.
Meitene atvainojās par sagādātajām neērtībām.
Tā nolika uz galda naudu par kleitu un pateicās par iespēju iegūt sev ko tik skaistu.
Viņa smaidīja, cirtainie mati mazliet krita acīs.
Puisis apjucis vērās meitēnā. Darbistabā karājās tikko pabeigti dārga zīda tērpi, pāris kleitas, izšūtas rūpīgi līdz pēdējai cakai.
Bet šī kleita, tā bija mazliet brāķēta, aizmugurē ira diegs.
Tomēr meitene atbildēja, ka kleita vismaz ir patiesa.

Viņa necentās būt kādam skaista vairs, meitene zināja, ka ja to nemīl, tad nekas nepadarīs to mīlamu, pat ne skaistākā kleita.
Bet jauneklim šī tagad bija skaistākā kleita šajā veikalā.
Viņš saņēma meiteni aiz rokas un lika nostāties skatlogā, starp perfektajiem tērpiem uz manekeniem.
Meitene raudzījās uz ielu no šīspuses skatlogam. Un viņa uz brīdi jutās skaista, jo kāds ļāva viņai tā sajusties.
Un viņa tik ļoti vēlējās, lai tā paliktu mūžīgi.
Puisis aizgriezās, lai pasniegtu meitenei tās tējas tasi,
bet kad viņš pagriezās, meitene bija sastingusi nekustīga, viņa smaidīja. Āda kļuva bāla, kā blakus esošajiem manekeniem, vienīgā atšķirība no pārējiem bija smaids uz lūpām.
Puisis apmulsis pieskārās meitenes rokai, tā bija tik pat auksta kā manekeniem līdzās.
Viņš palūkojās apkārt, bija vēla nakts.
Apjukumā tas ieskrēja meklēt pēc zilās kleitas, viņš nespēja noticēt, ka viņš to tikai iztēlojās, tas nevarēja būt pa īstam.
Darbistabā uz šujmašīnas stāvēja iesākta zila kleita, ar pāris piegrieznēm blakus un baltu audumu...

Tai skatlogā, kur pārdod zilo kleitu, viens manekens aizvien smaida.