Kad krīt zvaigzne, mēs vēlamies 7 gadus par vēlu.
* * *
Garāmejot viņa atstāja uz galdiņa savu numuru, ātri uzrakstītu uz salvetes stūra.
Viņš paņēma to, salocīja un nepaceldams acis no sava dzēriena, ielika kabatā salveti.
Atgriezies mājās jauneklis piegāja pie tukšā,tikai ar ūdeni pildītā akvārija un iebēra barību, ierastām, nosvērtām kustībām. Aiz pieraduma. Paņēmis piespraudi, tas izņēma no kabatas nesen saņemto numuru. Un piesprauda pie ieejas durvīm, blakus vēl pārdesmit numuriem, kas bija rakstīti uz lapiņām, žurnālstūriem, papīratgriezumiem un salvetēm.
Viņš novilka kurpes. Pedantiski sakārtojot tās paralēli paklājam.
Mikroviļņu krāsnī sildījās krūzīte ar karamelizētu pilnpienu.
Viņš apsēdās uz paklāja istabas vidū un ar mazu desert karotīti, lēni, ēda iebiezināto piena saldumu.
Fonā zvanīja telefons.
Viņam bija krūze, pilna salda miera. Viņam pasaule apstājās un bija tikai garša uz mēles. Nekā lieka.
Telefons apklusa.
Pēc pāris dienām viņš, atgriezies mājās, norāva kādu numuru no durvīm, un pazvanīja tam.
Klausulē atbildēja satraukti priecīga balss. Meklēt to, ko reiz jutis ,tikai citā miesā, cerībā atrast to pašu.
Viņš sajuta bezjēdzības rūgtumu elpojam uz sprandas.
Pat tad, kad viņa rokas glāstīja tās augumu... Tā bija tikai miesa.
Galanta tikšanās. Smaids. Džentelmeniskas manieres.
Pieklājīgas atvadas- viņa no rīta sev blakus uz spilvena atrada to pašu, sevis sniegto numuru viņam.
Viņš vārdus neiegaumē.
* * *
Ikbrīdi dziest kāda zvaigzne. Tās savu vērtību zaudē. Citiem tas ir patvērums, starp kritušām zvaigznēm akvārijā, aizmirstoties
