Pa diegiem

Es vairs nespēju radīt,kopš esmu laimīgs. Un tas mani lēnām nogalina -

būt nelaimīgam par to, ka esmu laimīgs.

Nakts vidus, istaba pildījās nevienmērīgu elpu un kādu apmaldījušos vārdu, no tik pat noklīdušas domas.
Gultā, zem segas kāds nemitīgi sakustējās, līdz virs segas parādījās gaišmataina puiša galva, kas atmeta segas atloku nostāk no sevis. Acīm atvērtām viņš vēroja griestus, modinātājpulksteņa tikšķi uz naktsskapīša nodevīgi tuvināja rītausmai.

Jauneklis mirkli gulēja nekustīgi, kā cenšoties sevi pierunāt iemigt un paturēt acis ciet.
Kad šķita, ka telpā iestājies ilgi gaidītais, puisis strauji piecēlās sēdus gultā un sagrāba cieši pulksteni labajā rokā. Bija piecpadsmit minūtes pāri trijiem. Parasti šādās naktīs viņš būtu pazvanījis viņai. Viņa arī nemēdza gulēt, bet ja bija iemigusi, tad runāja līdz viss ko abi klausījās bija, kā otrs iemieg.
Viņš nezināja vai meitene šobrīd bija nomodā, vai arī tās galva bija uz kāda cita pleca. Tik ilgs laiks pagājis kopš šķiršanās, ka viņš vairs neatcerējās pat viņas balsi, tikai to, cik ļoti tās viņam pietrūka.
Puisis nolika pulksteni atpakaļ uz naktsskapīša un devās uz virtuvi. Dzīvoklis bija tukšs, viņa tagadējā meitene bija aizbraukusi apciemot kādus radus kopā ar ģimeni, kamēr viņš baudīja savu nosacīto vientulību.

Pieejot pie ledusskapja viņš ielēja sulu glāzē, ko parasti viņš nemēdza darīt - laika trūkuma dēļ, bet šoreiz viņam nebija iemelsa steigties, labu laiku pieturējās sajūta, ka viss ko varēja nokavēt jau tāpat ir nokavēts.
Sēžot pie galda un lēnām malkojot sulu, puisis atminējās, kā mēdza šeit sēdēt, gaidot brokastu omleti, kamēr viņa to pagatavoja. Tā viņš viņu atcerējās, mazliet izspūrušiem matiem, pelēkā, īsā naktskreklā ar muļķīgu multeņu tēlu uz tā, un rīta smaidu.

Apziņa sāka pamazām plēnēt starp agro rīta stundu, vēl mirklis un viņš dzirdēja, kā viņas basās pēdas pieskārās grīdai, un sajust glāstu uz pieres, kas noslīdēja gar deniņiem. Galvā iesitās karsts un durošs vilnis, un vēl, un vēl, un vēl, kā bangojošs nogurums, radot lēnu iemigšanu. Miers iegūla viņa plecos un puisis saguma uz galda, rokas noliekot zem galvas.

Modinātājpulksteņa uzstājīgie, nemelodiskie pīkstieni pārlauza tā jau īso nakti.

Mūzu nedrīkst iemīlēt, tā mūžīgi jāpatur sāpīgā attālumā, lai tā nekad nepāriet,

bet pulsē un neļauj iemigt, ārdot pakrūti

pa diegiem, pa diegiem vien.

papīrziedi

Puisis iznāca uz noliktavas jumta, apsēzdamies uz vienas no koka kastēm viņš aizsmēķēja. Bija saulaina, bet pavēsa pavasara pēcpusdiena. No savas kabatas tas izvilka papīrā ietītu sviestmaizi. Zem viņa nagiem bija mazliet krāsas. Pārnākot no darba papīra fabrikā, viņš gleznoja uz veciem, iedzeltējušiem audekla gabaliem gleznas, ar cilvēkiem, tēliem un lietām, kurus sastapa tikai savās domās. Jauneklis mīlēja gleznot naktīs, tas bija laiks, kad tumsa saplūda ar tumsu un viņa ota bija tikai neredzīgā spieķis.

Darbā, brīvajos brīžos, viņš locīja papīra ziedus, un tā dienu no dienas, jau nedēļu. Viņš bija izveidojis jau vairāk kā trīsdesmit ziedu, un viņš nolēma, ka dienā, kad tas būs radījis 40 ziedus, viņš tos uzdāvās meitenei, kuru tas bija iemīlējis. Pēdējos ziedus viņš locīja nesteidzoties, izbaudot savu pirkstu pieskārienu papīra sloksnēm.Tajā naktī viņš sēdēja pie ziediem un sēja tos pie baltām drāts stieplēm, un lika pušķī visus savus radītos ziedus.

Nākamajā rītā viņš neieradās darbā, lai aizietu pie viņas. Uzvilcis savu izejamo žaketi un skaistāko smaidu, viņš iekāpa vilcienā, lai aizbrauktu pie meitenes. Pie viņa pienāca jauna konduktore, pelēkā darba kostīmā, un lūdza biļeti, puisis pasniedza viņai lūgto, kamēr viņa ar smaidu aplūkoja ziedus. Novērtējot tos, viņa atzina, ka tas ir skaistākais ko pēdējos gadus viņa ir redzējusi un novēlēja veiksmīgu dienu.

Jauneklis jau stāvēja gaitenī, iepretim viņas mājas durvīm. Saņēmies viņš piezvanīja un gaidīja, kad atvērās dzīvokļa durvis. Tajās stāvēja meitene, izbrīnītu seju. Lai arī pirms pāris nedēļām meitenes rokas vijās vēl ap puiša miesu, un vārdi solīja saldus vārdus, tagad, viņam šķita, pretim tika ieraudzīta svešiniece, drānās, kas apvilktas uz tukša skatiena. Puisis pasniedza meitenei pušķi ar ziediem. Viņa uzmeta acis uz puiša, ar klaju smīnu viņa pārlaida tās pār jaunā mākslinieka rokās esošajiem ziediem, meitene iesmējās skaļāk kā piedienas piektdienas pēcpusdienā. Pēc mirkļa jau aiz viņas nostājās puisis, kas arī sāka smieties, viņš pateica, lai visi mazliet uzgaida un no kabatas izvilka šķiltavas, uz viņa rokas pavīdēja dārgs zelta pulkstenis. Meitene iespurdzās vēl skaļāk, pieglaužoties puisim, kurš atradās tai aiz muguras, tas pasniedza atnākušajam jauneklim papīra naudas banknoti no sava maka, kurā tādu bija žūksnis, iebāžot to viņa žaketes kabatā, ar vārdiem, lai atļaujās nopirkt meitenei ko skaistāku, kādus salona ziedus. Meitene izņēma no blakus esošā puiša rokām šķiltavas un aizdedzināja vienu no ziediem. Tas uzliesmoja nepielūdzami strauji un palēnām pārņēma visu pušķi.

Gaitenis pildījās melniem dūmu mutuļiem. Puisis ar ziediem rokās paskatījās uz meiteni, pasmaidīja aukstu smaidu, izvelkot no žaketes kabatas naudas zīmi, un, pieliekot to pie ziedos plosošās liesmas. Viņš nometa naudu uz gaiteņa grīdas, ieskatīdamies meitenes acīs tā, ka viņas seja mainīja krāsu un emociju gammu.Uz ielas viņš apdzēsa pēdējo papīra ziedu, kuru varēja vēl glābt, atlikušo stiepļu vijumu viņš izmeta atkritumu kastē blakus pieturai, un devās uz vilcienu staciju.

Viņš smaidīja, sēžot otrajā vagonā pie loga, gar kuru lēnām ritēja lietus lāses. Diena bija pelēki nomākusies, bet viņš aizvien atcerējās kodīgo spožumu, kas radās sadegot ziediem. Viņš labu brīdi virpināja apdegušo ziedu savos pirkstos, līdz pienāca atkal tā pati konduktore prasot pēc biļetes. Viņš nolika ziedu uz sēdekļa sev līdzās, izvilka no kabatas banknoti, un sāka locīt ziedu, tādu pašu, kas atradās blakus. Pabeidzis ziedu, viņš pasniedza to jaunajai sievietei reizē ar biļeti. Viņa pieliecās, apstiprinot ar zīmogu pasniegto biļeti, un pasmaidot norādīja uz ziedu līdzās, sakot, ka viņa labprātāk izvēlētos to.

Varbūtība ir mana mīļākā lieta

Tikko beidzu sarunu ar kādu jaunekli, kurš manā paziņu lokā ienācis tikai otro dienu. Piedevām diezgan savādā veidā. Reiz ar vienu no saviem brāļiem rakstījām kādam saitam komplimentus (kā sagatavotu paraugu citu cilvēku izvēlei - lai uzsākt sarunu), un tas bija veids, kā es pārliecinājos, nu jau neskaitāmo reizi, ka iepazīšanās teikumam ir jāspēj būt individuālam, un konkretizēti komplimenti ir pajēla padarīšana.

Lai vai kā, es mēdzu spēlēt spēles, kas mani reizumis aizved pie interesantiem notikumiem vai cilvēkiem, un šoreiz ir otrais variants. Spēle saucās: es veicu populārzinātnisku pētījumu "Es taču teicu". Šīs spēles laikā es uzdodu brīvi izvēlētam cilvēkam jautājumu, vadoties tikai pēc bildes. Ja cilvēks sāk ar mani runāt, nevis ar vārdiem - kas tās par muļķībām un novēlējumiem izgulēt dzērumu,- bet gan ar atbildēm un iesaistīšanos sarunā, tad ir tā "es tikko laimēju Bingo" sajūta, jo man ir mazliet apgrūtinoši runāt ar cilvēkiem, kas nesaprot manas mazās iekšējās dīvainības, tai skaitā to, ka es mēdzu visu uztvert kā varbūtību.

Runājot par cilvēku, ar kuru es tikko vēl apmainījos nosacīti bezjēdzīgā sarakstē - tas ir nedaudz savādi, ka ar viņu var brīvi (savā ziņā) runāt, brīžiem pat šķiet, ka kāds manī klausās(!).

Pēdējā laika labākā saruna bija šonakt, šķiet tādēļ, ka pa ilgiem laikiem es varēju pateikt sīkumus, kas mētājās manā galvā.

- Varbūtība ir mana mīļākā lieta. Starp citu, varbūtības nekad nekļūdās, jo tās ir tik pat eksistējošas, cik nē.

- Es visu dzīvi sev šķitu jukusi, līdz es sastapu kādu, kas bija trakāks par mani.

- Īstenībā, daudziem ir bail pašiem dzirdēt skaļi to, kas notiek to galvās, tāpēc tie klusē.

[..]

ne satikšanās

Starp koka raupjo mizu lēnām lejup sāka ritēt čuksti.

Viņš sēdēja uz viena no zariem, iepretim zemes ceļam, kas jau izsenis šajā vietā netika lietots, kopš mājā, uz kurieni veda šis ceļš vairs neviens nedzīvoja.

Viņš skatījās, kā rudens lēnām nogalina koka krāsas, ik brīdi kāda lapa nokrita no zariem. Tas bija visa skumjā aizsākums. Bet viņa klusie čuksti mierināja koku, ka tas viss drīz būs galā, un kad tas atmodīsies, tas būs paguvis aizmirst šīs sāpīgās atvadas no lapām un krāsas, un pašam sevis.

Puisis gaidīja meiteni. Katru gadu, tieši šeit, kā toreiz - dienā, kad viņa neatnāca.

Koka lapās iešalcās mierinājums jauneklim, tas gan nesolīja aizmiršanos, tikai to, ka kādu dien nesāpēs vairs tik ļoti.

Un viņš jau atkal redzēja, kā pa veco ceļu tuvojas meitene, baltā, raupja adījuma kleitiņā. Vējš nesaudzīgi plandīja matus, un viņas basās kājas gāja pa brūngani iedzeltējušo ceļmalu, pilnu koku lapām, uz mazliet bālajām lūpām rotājās viegls smaids.

Pie mazā pirkstiņa tai melnā diegā bija iesiets mazs sudraba zvaniņš, un meitene dungoja līdzi tā skaņām, ik soli pietuvojoties kokam, viņa balēja un nemanāmi dzisa, līdz meiteni vairs nevarēja saskatīt, liegi pieliektie zāles stiebri tuvāk pie zemei, kad viņas pēdas saskārās ar zemi bija vienīgais, kas liecināja par viņas klātbūtni, bet arī tie izzuda.

Viņš piespieda vaigu koka stumbram un klausījās zvaniņa skaņā, neelpodams, un skatījās, kā caur koka zariem krīt pirmās lietus lāses.

Skūpsts, kas garšoja pēc ķiršiem

Tā bija visparastākās otrdienas visparastākā novakare.

Pie pieturas piebrauca sabiedriskā transporta autobuss un atvēra savas durvis, pasažieri nepacietīgi mīņājās uz iekāpšanu, gandrīz aizšķērsojot ceļu tiem, kas vēlējās izkāpt. Un visi stāvgrūdām stūmās iekšā pa durvīm tiklīdz bija iespēja, it kā tie būtu samesti upē, un iekļūšana šajos mazliet izsēdētajos un dažviet noskrandušajos krēslos izglābtu to dzīvības no noslīkšanas. Kāda meitene stāvēja nomaļus, dūraiņus vīstīdama nost no rokām, piekārtojot savu cepuri, un iekāpa pēdējā, palaižot pa priekšu kādu pavecāku kundzi, kas lēnām, ne pārāk drošu soli iekļuva autobusā, un tiklīdz meitene bija iekļuvusi iekšā, tā durvis aizvērās, un tas uzsāka savu braucienu.

Šis reiss gāja garām pilsētas centram un iebrauca nomalē, diezgan patālu aiz tā.

Meitene zināja visas šīs ielas, un viss bija mājīgi ierasts, pat ik reiz svešie cilvēki tai šķita kas tīkams. Vērojot cilvēkus, viņa savas brīvās dienas pavadīja tramvajos un trolejbusos, vietās, kurs bija stāsti, un ikkatrs šeit nesa līdzi savējo.

-         Vai drīkst, es jūs nobildēšu? – jautāja meitene kādam vecam pārim, kas vēl pirmīt strīdējās par sadzīviskiem sīkumiem, pieminot izlaisto mazbērnu, kas tagad pievērsies pārliekai dzīves baudīšanai.

-         Mūs? – Vecā sieviete, kuras gadi nu jau lēnām vilka svītriņas klāt pie septiņdesmit paraudzījās uz meiteni ar neizpratnes acīm.

-         Jūs, un jūsu kungu. – Meitene uzsmaidīja laipni arī blakus sēdošajam vīrietim.

-         Ļauj taču viņai uzņemt bildi, vai tu maz atceries, kad pēdējo reizi mēs tikām nobildēti kopā, vai tik tas nebija toreiz pirms 40 gadiem mūsu kāzu dienā? – Cienījamais kungs iesmējās noņēma pieklājīgi savu cepuri, tā atsedzot vecuma iedzeltenos plankumus uz sejas un smagi iekritušās rievas pierē. Sieviete pasmaidīja un saņēma viņa roku, pamādama ar galvu meitenei.

Meitene no vecās, apbružātās ādas somas izvilka savu pirms pāris gadiem no vectēva mantoto filmiņu fotoaparātu, ar violetīgdzeltenu objektīvu, un vēl kirlicā rakstītu nosaukumu labajā stūrī. Viņa saudzīgi atkāpās atpakaļ un nobildēja veco pāri.

Pateikusies par bildi viņa izkāpa nākamajā pieturā, lai iekāptu nākamajā tramvajā, kas jau tuvojās. Iekāpusi tajā, viņa apsēdās pie loga un ar zīmuli ātri ierakstīja uz mazas lapiņas otras puses laiku un datumu, un skaitli 40.

Tai vakarā atgriežoties savā vienistabas dzīvoklī pilsētas klusajā rajonā, viņa izkāra pie sienas pa dienu saņemtās bildes, kas bija pirms nedēļas nodotas attīstīšanai tuvējā žurnālu kioskā.

Viņa saudzīgi izņēma jauno filmiņu, un ielika apaļajā kārbiņā ar pelēku vāku, cenšoties neizgaismot pēdējo kadru.

Kad tas bija padarīts, viņa pagatavoja ķiršu tēju divās baltās porcelāna krūzītēs, un sēžot uz liela, puķaina auduma spilvena istabas vidū, vērās apkārt. Pie sienām uz makšķerauklām, kas bija nostieptas pa diognāli un krustām viena otrai pāri, bija pieliktas bildes, neskaitāmi attēli ar pāriem, veciem, jauniem, tādi, kas sadevušies rokās vēl rotaļu laukuma šūpolēs, un tādiem, kas stāv pie gājēju pārejas sarkanās gaismas. Un visos bija iemūžināta mīlestība. Jā, viņa zināja, ka mīlestība nebija mūžīga, bet šeit viņas acu priekšā tā bija saglabāta mūžīga.

Ietvei pieder miljoniem stāstu

Tas bija viens mirklis, un mazi metāla gabaliņi atsitās pret zemi, kā lietus lāses.

Viņa apstājās un raudzījās uz saplīsušo rokassprādzi. Pārrauta tā gulēja tur pat pie kājām. Meitene steidzīgi pieliecās un lasīja vēl palikušos ķēdes posmiņus.

Nemitīgi atkārtojot - sasodīts, sasodīts, tā bija pēdējā piemiņa.

Meitene iekoda lūpā. Šalle pārkrita pāri acīm, un vējš pacēla tās malas gaisā, viņa uz mirkli neredzēja neko. Tikai bija sajūta, ka aiz viņas nostājas viņš, ka viņa plaukstas viegli aizsedz viņas acis, un tiklīdz tās atkal atvērsies – viņš pasniegs to pašu rokassprādzi, tikai tā nebūs pārtrūkusi.

Šalle atsedza acis vējam pierimstot.

Viņa turpināja pacelt pērlītes, bet daudzas jau vējš bija paguvis izmētāt un aizpūst.

Nekad vairs nebūs šīs atmiņas, ne vairs cilvēka, kas radītu jaunas.

Un nav skumjākas sajūtas par zaudējumu.

Pārtrūka.

Dendrārijs.

Ar terpentīnu šķīdināta realitāte,

Jo mēs esam papīrplānas sirdis

Un caurvējš viens otram starp pirkstiem.

Krūzes bez osām un otas bez krāsas.

Jo mēs dzersim tikai atdzisušas tējas

Un gleznosim tukšākās domas.

Sekundes simtdaļas skaitītas un svērtas

Jo mēs esam sirdspuksti no papīra sirdīm

Un dziestošas liesmas uz tām.

Jasmīntēja rītausmā

Viņa pieliecās tuvāk logam, paverot mazliet aizkaru stūri, lēnām, kā negribot sabiedēt esošo aiz tiem. Aiz loga atradās pasaule. Meitene ar dziļu pietāti, saudzīgi atvilka vaļā aizkarus. Bija agrs rīts. Pilsēta vēl mierīgi tinās dūmakas un vēsā rudens rīta atblāzmas tīmekļos. Viņa mēdza sēdēt pie loga stundām, dzerot jasmīnu tēju, tukšojot vienu tasīti pēc otras. Tā nekustīgi sēžot un vērojot, meitene sagaidīja pirmos cilvēkus uz ielām. Viņa bija viena no retajiem, kas zināja, cik ātri uzlec saule, jo viņa to vēroja ik rītu, un zināja cik ātri tā sasniedz debesīs augstāko punktu, kas, kā viņai šķita, ir virs pretējās mājas jumta, un nebija neviena, kas to apstrīdētu.

            Paralēlās ielas luksofors krāsu nomainīja ik pēc 13 sekundēm, savukārt otrs luksofors, pretējā ielas pusē, zaļi degošs bija 21 sekundi. Luksoforam tieši pretī ilgāk dega sarkanā gaisma, tā ielu iekrāsojot asins sarkanu naktīs. Varēja redzēt, kā sarkanā krāsa līst augšup pa ēkas sienām un plūst pa istabu grīdām, gaidot, kad kāds iekāps asiņainajā gaismā. Kad pretējā luksoforā dega gaisma, viņa nekad nestaigāja, viņa vienmēr pakāpās uz krēsla, galda, gultas, vai aizvēra acis, un skaitīja līdz 21, jo tad krāsa mainījās uz dzelteno. Viņa negribēja stāvēt pasaules asinīs.

            Viņai piederēja pārāk daudz laika, kopš vairs nespēja iziet no mājas. Pēkšņās bailes pamest šīs ierastās sienas, pārņēma negaidīti, kādu rītu, kad viņai bija jāiet satikt draugi kafejnīcā, viņa vienkārši nespēja pārkāpt pār slieksni. Nonākot uz ielas viņas histēriju nebija iespējams aprakstīt. Tās nebija bailes kā bērnībā, kad tumsa likās biedējoša, vai, kad bija panika palikt vienam, jo kāds varētu nodarīt pāri, bet kliedzienus neviens nedzirdēs, un neizglābs. Tomēr, neskatoties uz šo, viņa nevēlējās zaudēt pasauli. Viņa to aizvien vēroja caur logu, no malas, dzīvojot un izdzīvojot to. Viņu nesenāk mēdza apciemot labākie draugi, bet viņa tos vairs nepazina, tādēļ, tie tapa par paziņām, kas atnāk uz svētkiem. Viņiem bija žēl viņas, un žēlums tos turēja, kā pienākums. Bet viņai patika būt vienai. Tā bija drošība, kaut vientulīga, bet drošība. Aiz loga pasaule likās skaistāka, esot uz ielas tā tapa netīra un smaga, tādēļ viņa izvēlējās to atstāt pārdesmit metru augstumā. Dienās, kad kļuva skumji, viņa mēdza šķirstīt telefongrāmatu. Viņa mācījās no galvas numurus, vārdus un adreses, līdz mēdza salikt kopā vairākus kontaktus, un veidot atskaņās adreses un uzvārdus. Bet viņa nekad nezvanīja cilvēkiem. Viņa bija tikusi līdz burtam D.

            Par viņu parūpējās māsa. Tā atnesa visu, kas nepieciešams, lai izdzīvotu. Tomēr, viņas nekad nerunāja, meitene nemēdza runāt ar cilvēkiem daudz. Pieklājības frāzes viņai jau sprūda kaklā kā kastaņu čaulas, kur nu vēl ikdienišķas sarunas. Meitene ar acīm pateica paldies. To bieži pavadīja skumjš smaids, viņa bija kādam nasta, apgrūtinājums, tomēr māsa to darīja, jo viņa vēlējās lai viņa tiek šim pāri, viņa uzskatīja, ka tas pāries. Un tā jau ceturto gadu.

             Viņa mēdza klausīties klavieru skaņdarbus uz vecām vinilla platēm, ko bija mantojusi no vecmammas viņas bēru dienā. Dažas plates bija mazliet saskrāpētas, un tās dažbrīd pārleca no vienas skaņas uz otru, radot unikālu skaņdarbu ikreiz, kad to klausījās. Un tad bija sajūta, ka tagad spēlē tikai viņai vienīgajai un to nekas vairs nespēs atkārtot. Jo biežāk viņa klausījās, jo vairāk plates zaudēja savu agrāko skaņu, īsto skanējumu. Bet tas skanējums bija visiem, un šo deformēto skaņu viņa mīlēja vairāk par sākumā dzirdēto, pareizo skaņdarbu, un dēļ tā, meitene neizmeta plates, bet gan klausījās tās.

           

Iela lēnām pielija dzeltenbālā rītausmas gaismā, pirms saules stari sāka ārdīt debesis. Bija rīts. Viņa to bija sagaidījusi. Lūpas savilkās kaktiņos, smaids. Uz ielām sāka parādīties arvien vairāk mašīnu un steidzīgu cilvēku. Tās it kā izauga viņas acu priekšā no asfalta, izbraucot no māju sienām, iegūstot noteiktu formu un krāsu.

            Viņa aizvilka mazliet ciet aizkarus un devās pagatavot sev tēju. Viņa piestūma krēslu, un, mazliet pakāpusies uz tā, izskrūvēja spuldzīti virtuvē. Rāmi noliekot krēslu atpakaļ pie sienas, viņa turot spuldzīti rokās, aiznesa to uz istabu. Pavelkot kasti, kas atradās zem gultas, viņa atvēra to, tajā gūlās neskaitāmas spuldzītes, dažādas voltāžas un firmu. Viņa pievienoja jauno spuldzīti pārējām.

            Viņa atgriezās virtuvē, lai pagatavotu tēju. Tumsā. Šorīt, viņa zināja, gar logu noteikti ies tas cilvēks, kurš ik ceturtdienas rītu ap septiņiem, šķērsoja krustojumu. Viņam bija pelēks mētelis, ar divpadsmit melnām pogām, divās rindās, pa sešām katrā rindā, tumšiem matiem un stingriem vaigu kauliem, kas šķietami bija izcirsti kā akmenī. Viņa ar laiku bija ievērojusi šos sīkumus, un viņa ik noteiktās nedēļas dienas rītu sagaidīja viņu ejam garām šim ielu krustojumam, viņam pat nenojaušot, ka kāds to vēro un gaida viņu. Meitene nevēlējās iepazīt svešinieku. Viņa bija laimīga, ka ik ceturtdienu viņa drīkstēja nolūkoties viņa nesteidzīgajā gaitā pa tuvējo ielu. Meitene atgriezās pie loga, paverot to, telpā ieplūda gaišs saules stars. Tējas garaiņi atstāja rasotu miglu uz loga rūts. Viņa viegli, ar plaukstu notrausa to. Un tur jau nāca puisis. Viņam mugurā vairs nebija pelēkā mēteļa, viņam bija melna žakete un raupja adījuma šalle, baltu un tumšpelēku dziju. Tikai viņa nepaguva saskaitīt žaketes pogas, šis bija silts rīts. Viņa pat sajuta patīkamo rudens rītu uz savas ādas, meitene pasmaidīja un nolika krūzi uz palodzes un vēroja, kā logs noraso no tējas karstajiem tvaikiem.

            Diena no dienas, un vairs īsti nebija atšķiramas tās, tik vien kā „vakar” un „rīt” skanēja galvā, kad meitene lūkojās pa logu.

            Kāds, kas konsekventi bija skrūvējis spuldzītes dzīvojamā istabā un virtuvē, nu to vairs nedarīja, saprazdams, ka tam nav jēgas, jo spuldzītes visu laiku tiek izskrūvētas, pie tam, tās nevarēja atrast. Meitene tikai pasmīnēja.

            Pasauli vērojot no patīkami droša attāluma, savā mazajā dzīvoklītī, viņa bija iemācījusies mīlēt redzamo. Viņa īsti vairs nezināja, ka garšo lietus uz mēles, vai arī, kā smaržo tikko nopļautais piemājas mauriņš, viņa sen nebija redzējusi visu sev tuvumā, rokas stiepiena attālumā, tik tuvu, lai sataustītu. Taču, viņa visu iztēlojās, un šī iztēle sniedza daudz vairāk, daudz krāšņākas emocijas, garšas, smaržas, tā piedāvāja daudz vairāk kā īstenība. Viņa spēja sagaršot aveņgaršu uz lūpām, kad ārā lija, un šī garša viņai šķita līst no debesīm. Dažkārt saules stari, kas izlauzās caur loga rūti, glāstīja viņu maigāk, kā jebkurš, kas viņai jelkad pieskāries, tad nu viņa sēdēja tur, un baudīja tos. Un smaidīja.

            Pēdējās naktis viņa pavadīja gleznojot un klausoties plates uz gramofona. Šķiet, klavierskaņa bija kļuvusi skumjāka šajās naktīs. Un tomēr, viņa dungoja tām līdzi, kā senāk to darīja bērnībā.

            Viņa gleznoja, pašai nezinot iemeslu, bet viņa zināja, ka glezna jāpabeidz pēc iespējas ātrāk, citādi viņa varētu nokavēt, meitene gan nezināja, ko tieši varētu nokavēt, tomēr, šī sajūta viņai neļāva iemigt. Lai arī viņa gleznai veltīja neskaitāmas naktis, aizvien katru ceturtdienas rītu viņa sagaidīja jauno vīrieti, kas gāja garām.

            Šorīt viņš nešķērsoja ielu. Viņai bija sajūta, ka šodien viņš par viņu bija aizmirsis. Meitene velti nosēdēja līdz pusdienlaikam klausoties ielas čalās un soļu melodijā, saplūstot ar mašīnu un vārdu upēm. Tēja bija atdzisusi turpat uz palodzes, neskarta.

            Viņa apgūlās gultā. Un iemiga. Šķiet, viņa nogulēja visas vakardienas, lai sagaidītu rītdienu.

            Bija ceturtdiena. Viņa piegāja pie loga ar ierasto tējas krūzi. Arī šoreiz jauneklis neatnāca. Savādi, ka viņa to uztvēra kā neatnākšanu. Viņa nolēma vairs negaidīt puisi un nesēdēt viņa dēļ ik ceturtdienu, gaidot viņu.

            Viņa turpmāk vēroja tikai naktis, kad uz ielām bija tikai patiesība, kad nebija it nekā, izņemot laternas, mašīnu starmešus, pāris soļu dunoņas, dažas lēni braucošās mašīnrūkoņas. Tiklīdz sāka aust gaisma, sienām topot gaišākām un viņas domām saredzamākām, meitene aizvēra aizkarus, un logā ielika sevis radīto gleznu, kur bija uzgleznotas viņas pašas acis, kurās ik reiz bija lasāmas citādas emocijas. Tās pauda visu ko juta un redzēja, kā vērojot spoguli, tomēr, kopš viņa pabeidza gleznu, vairs neredzēja tām acīm, kurām senāk. Viņas pašas acis bija kļuvušas tukšas, un tikai nolūkojās uz notiekošo. Meitenes uzzīmētās acis uz audekla dienā vēroja ielu un pasauli aiz loga meitenes vietā. Vakaros tumsai iestājoties, tiklīdz tā atmodās viņa dzerot ierasto jasmīntēju, lūkojās gleznas acīs un klausījās tās stāstus par dienu un pasauli, un skatoties uz naksnīgo ielu iztēlojās notikušo daudz krāšņāk, un, šķiet, īstāk.