Viņa stāvēja puspavērtās dzīvokļa durvīs ar rokās dūmojošu cigareti, ko ik pa brīdim piemeta pie koši sārti krāsotajām lūpām. Viņa gaidīja, kad atnāks nākamā partija ar solīto amfetamīna pariju, meitenes draugs bija licis viņai sagaidīt piegādātāju, kamēr pats atpūtās pēc vakarnakts uzdzīves. Narkodīlera meitene. Tā bija viņa. Tā pati meitene, kas vienu dien tika ievesta pasaulē, neiepazītā, krāšņā, aizliegtā. Tikai, sākotnējā iemīlēšanās jauneklī vairs nebija aizslēpjama aiz tabletēm, vai zāles, kas bija tik pat brīvi pieejamas šai mājā, kā brokastu pārslas kādā citā. Visas reizes, kad viņa zem tabletēm esot samierinājās un uz mirkli aizmirsās par pasauli, nākamais rīts nāca aklas taisnības vadīts un brēca pēc aizmirstības atkal un atkal. Viņa vairs nelietoja, pamēģinājusi un sapratusi, ka tas viņu nedara laimīgu un nedod neko vairāk par tukšumu dvēselē, viņa bezcerīgi gaidīja kādu mirkli, kurā noslēpties un pazust.
Meitene bija nosmēķējusi jau paciņu, un aizsāka jaunu. Reiz sportiskais augums, nu atrofējies atguma pret stenderi. Viņā kūsāja dzīvība, spēks un vēlmes izrauties, un lidot, bet ne vairs uz zāles dūmiem, tomēr ārēji varēja redzēt cik dzīvošana viņu apbružājusi un nogurdinājusi, smagi plaksti sedza reiz zaļganās acis, kas duļķaini pildījās skumjām un dūmiem. Viņai mugurā bija ideālo mājsaimnieču lakatiņš, apsiets ap matiem galvvidū, sarkanai rūtotais krekls krita pāri salēstajiem džinsiem. Un tā viņa stāvēja, skaista savā neglītumā, mīņājoties no vienas basās kājas uz otru, nejūtot betonētās grīdas vēsumu. Uz sejas vakarnakts mīlestības uzplūdi, kas kārtējā absistences un dusmu scēnā, kā smags cirtiens iegūla meitenes sejā no viņa, tā paša, kuram piederēja vairāk kā sev. Tā viņš viņu mīlot!- to viņš čukstēja viņai ausī kad atvainojās ikreiz, pēc nodarījuma, cik daudz solījumu uzsākt tīru dzīvi, bet tā ar dienu tapa netīrāka un netīrāka. Un tā jau pus gadu. Acis aptumšojās un ieriesās asaras, kā tillu pārvelkot pār acīm. Cigarete nomainīja cigareti. Cik ilgi vēl? Nedomāt par to labāk, viņa dzēsa atmiņas ar dūmiem, mēģinot sadedzināt to, kas iekšā smeldza.
Atlika tikai gaidīt, kad reiz viņas drauga sitiens liks neatvērt acis, vai dienu, kad viņa deva būs pārdozēta un viņa būs atkal sev piederoša. Nē, nē! Ārā domas. Un tā dūmi jau grauzās dvēselē kādu stundu, viņa apsēdās uz trepēm pie durvīm un ar izsmēķēto cigarešu izdedžiem, kuru galos bija pelnainas tabakas ogles, zīmēja uz betona grīdas varavīksni. Melnu no sākuma līdz beigām, bet tā bija varavīksne, pat ja bez krāsām, un viņa smaidīja caur asarām, kas lija pār varavīksni sapludinotvietām to un izjaucot līnijas.
Viņa nesakustējās uz atnācēja pusi pat tad, kad piegādātājs nostājās tai iepretim. Tas kā šie cilvēki dzīvoja, nebija aprakstāms, tie piederēja un pakļāvās viens otram, pa hierarhisku dzelžainību, jo galvenais kādēļ tie bija pakļauti, „lielie” apgādāja „mazos” ar tik nepieciešamo „gaisu un elpu”. Atnācējs šo meiteni pazina jau pāris mēnešus, tikai atšķirībā no meitenes, viņš bija tas, kas drīkstēja nākt un iet, kad tam bija vēlme. Kurjeriem atšķirībā no tirgoņiem bija neaizskaramība, jo labus kurjerus aizsargāja „nauda”. Grūti iztēloties šādu ģimeni, kur viens par otru neatbildēja, bet drīkstēja turēt kā īpašumu. Un kāda brīvprātība ir starp tiem, kas bija atkarīgi un atkarīgie?
Dodot iepakojumu viņš pamanīja kā meitene pasmaida, un kā caur meikapu izlaužas zilgans uzpampums. Puiša deniņos iepulsēja karstums. Klusējot tas aizveda meiteni turot aiz rokas līdz mašīnai. Ietve bija mazliet apsnigusi un auksta, jauneklis pacēla meiteni saudzīgi noglāstot no sejas matus un ielika priekšējā sēdeklī. Meitene klusēja un raudzījās uz cilvēku sev pretī. Puiša roka sažņaudzās indīgā naidā, un tas pazuda mājas durvīs. Katrs pakāpiens lika viņam atcerēties šeit piedzīvoto- vientuļās sarunas, kuras abi pavadīja reizēs, kad viņš atveda piegādājamo preci. Viņi tā mēdza sēdēt un runāt par visu, par pašām bezjēdzīgākajām lietām, par bērnību, par dzīvi, par tām lietām, par kurām parunāt varēja tikai te, uz betonētajām trepēm, čukstot un zinot, ka neviens izņemot viņus nekad nesapratīs kādēļ tas viņiem lika smieties tos dzīvos smieklus, kas nāca dzidri un skaidri no sirds. Tie runāja par skaisto šai pasaulē, jo tie zināja, ka tas viss, kas notiek, kādu dien būs galā, un viņi atļāvās sapņot par savām ģimenēm, ar mietpilsoniski baltām virtuvēm un lietām, kas no malas šķistu banālas un tik triviālas. Viņi bija kā brālis ar māsu, kuru grāvis un dziļākā bedre bija viņu „gādīgie vecāki”, kuri bija aizmirsuši par saviem pabērniem, aizmirsuši, ka tie jāaudzina ne jānotrulina. Uz pēdējiem pakāpieniem viņš atcerējās tās daudzās reizes, kad meitenes seju sedza jakas kapuce, vai seju pūdera kārta, un viņš zināja, ka viņa tiek sista, bet viņa vienmēr klusēja un lika puisim apsolīt, ka nekas nebūs, ka viņš nedarīs nevienam neko, un meitenes asaras neļāva tai nodarīt pāri vēl vairāk, jo viņš domāja, ka šo Narkodīleri viņa mīl. Šodien viņa bija klusējusi. Un puisim neko pat nevajadzēja dzirdēt, viņš jau bija uzvilcis savus melnos pieguļošos cimdus, kas ik kaula izliekumu izcēla daudz ciešāk un spilgtāk.
Viņš atvēra durvis un iegāja istabā. Uz dīvāna gulēja izgāzies tumšmatis, blakus mētājās pults un izsmēķēts kāsis, fonā gāja futbola spēles mačs. Ienākušais nostājās iepretim un izvilka no kabatas sudrabotu metāla kārbiņu, nedaudz platāku kā cigarešu etviju, bet daudz greznāku, ar vijumiem un zīmēm, šādas kastītes bija tikai dažiem no šīs ietas kurjeriem, un viņu uzdevums bija parūpēties par kontroli narkodīleru aprindās. Viņš atmodināja puisi pieliekot šķiltavas pie tā locītavas. Tumšmatainā puiša acīs nu bija bailes, ne miņas no ikdienišķās bravūras un spēka. Ienākušā ausīs nu lija saldi lūgumi un reibinoši naudas piedāvājumi. Puisis klusēdams izņēma no melni samtainā ietvara šļirci, pildītu kristālbaltu šķīdumu un ietrieca jau tā sadurstītajā vīrieša vēnā. Adatu nolauzis atstājis turpat miesā, viņš ielika šļirci kastītē. Viņš izslēdza televizoru un piegājis pie ledusskapja, padzērās no piena pakas, un devās uz gaiteni. Paņēma meitenes somiņu ar dokumentiem un tālruni, savākdams pirmās kurpes, kas piesaistīja skatienu un aizgāja.
Novilkdams cimdus pie izejas, un pasniegdams meitenei kurpes, viņš noteica, ka nu viņa pieder tikai sev. Meitenes acīs nebija nekā, tikai izelpā bija jaušams atvieglojums kā nekad. Un viņi aizbrauca neatskatoties. Jau izgriežoties no šķērsielas, mašīnā valdīja klusums, kā bērēs atvadoties, šoreiz atvadas bija patiesas, pagātne tika apglabāta. Viņš paskatījās uz meiteni un noglāstīja viņas vaigu, zem kura varēja saskatīt jau violetas krāsas zilumu, un viņš ar mierīgu maigumu balsī apvaicājās, vai stipri sāp. Viņa aizvēra acis un nočukstēja, ka nesāp vairs. Tai naktī viņi deva viens otram solījumu, ka tie būs viens otram līdzās, kamēr vien tie spēs darīt otru laimīgu.
